Gaidisma pirmsākumi Latvijā

  • Pirmās gaidas Latvijā parādījās 1921. gadā
  • Pirmie gaidu solījumi – 1921. gada 19. jūnijā
  • Pirmā gaidu vadītāja – Vilhelmīne Vilka, solījums 1922. gada 17. janvārī
  • Latvijas gaidu centrālā organizācija (LGCO) dibināta 1922. gada 15. martā
  • 1937. gadā organizācijā 3036 gaidas
  • 1945. gada 28. maijā latviešu gaidas iesāk darbību trimdā

Kad lielākajā Eiropas daļā jau valdīja miers, Latvijā vēl notika cīņas par brīvību, un tikai 1920. gada augustā tika parakstīts Latvijas – Krievijas miera līgums. Īsi pēc tam sākās dažāda veida sabiedrisku pasākumu organizēšana. 1921. gadā Ķīnas konsuls Roberts Valdmanis, kas bija iepazinies ar gaidu organizācijas darbību, atgriežoties Rīgā, ar gaidisma ideju un mērķiem iepazīstināja Vilhelmīni Vilku un uzaicināja uzņemties meiteņu vadību, kas jau bija pieteikušās tādā skaitā, ka Rīgā varēja nodibināt 2 pulciņus. Līdztekus organizējās meitenes arī citās Latvijas pilsētās un īsā laikā tika nodibināti vēl 10 gaidu pulciņi. Pirmo 5 gaidu solījumi – 1921. gada 19. jūnijā. Jaundibinātajiem meiteņu pulciņiem vad. Vilhelmīne Vilka deva vārdu gaida.

Pirmā vadītāja, kas solās izvest dzīvē gaidisma idejas, ir vadītāja V. Vilka, 1922. gada 17. janvārī dodot vadītājas solījumu.

Vad. Vilhelmīne Vilka izstrādāja Latvijas Gaidu centrālās organizācijas statūtus, kurus apstiprināja Rīgas Apgabaltiesa 1922. gada 15. martā. Lai gan 5 pulciņi jau darbojās, šis datums tika pieņemts par LGCO oficiālo dibināšanas datumu. Par pirmo gaidu priekšnieci ievēlēja vad. V. Vilku. 1922. gada vasarā LGCO priekšniece vad. V. Vilka piedalījās kā Latvijas delegāte 2. starptautiskajā gaidu konferencē Kembridžā, kur Latviju uzņēma par starptautiskās padomes locekli.

1923. gada 16. septembrī notika pirmā latviešu gaidu parāde Rīgā, Esplanādes laukumā. 1924. gadā tika sarīkoti pirmie kopnieču kursi, sāka iznākt žurnāls „Gaida”. Gaidu skaits bija pieaudzis jau līdz 800 biedriem. Sakarā ar vad. V. Vilkas dzīvesvietas maiņu, viņa atteicās no Latvijas gaidu priekšnieces pienākumiem.

Līdz 1937. gadam organizācijas biedru skaits bija krietni pieaudzis, kopā – 3036 meiteņu.

1940. gada 8. maijā lielgaidas deva savu pēdējo solījumu brīvā Latvijā, Ropažos, bet gaidas tā paša gada 16. jūnijā, Vircavas muižas parkā. Vēl nebija paspējušas izdzist pēdējās ugunskura ogles, kad agri 17. jūnija rītā krievu armijai iesoļojot Latvijas teritorijā, beidzās arī Latvijas gaidu biedrības darbība. 1941. gadā gaidu priekšniece, kā arī daudzas gaidas un guntiņas ar vecākiem tiek deportētas uz Sibīriju.

Ar 1945. gada 28. maiju latviešu gaidas iesāk darbību trimdā. Sākumā latviešu gaidas darbojas Vācijā, Zviedrijā un Dānijā. Jau 1947. gada 1. janvārī bija reģistrētas 96 vienības ar 300 guntiņām un gaidām un 300 vadītājām. 1948.gada beigās un 1949. gada sākumā sākās izceļošana no Vācijas bēgļu nometnēm uz dažādām patvēruma zemēm pasaules tālēs.

Sākoties Atmodai, Latvijā atdzimst arī gaidisma idejas, izveidojas Latvijas skautu un gaidu atjaunošanas klubs. Daudz atjaunošanas darbā palīdz latviešu skauti un gaidas no ārzemēm, kas turpinājuši savu darbību visus garos okupācijas gadus, savās mītnes zemēs. 1990. gadā apvienojoties Latvijas skautu un gaidu kustībām tiek izveidota Latvijas Skautu un gaidu centrālā organizācija – LSGCO.