Šogad Latvijas – Japānas skautu apmaiņas projekta ietvaros uz Japānu devās
trīs LSGCO pārstāvji – Līna Lauberte, Kristīne Grīnberga un Krišjānis Pundurs. Ar
diviem izsmeļošiem stāstiem par to kā mums gāja dalās Krišjānis un Kristīne.
Savā vārdā vēlos pateikt lielu paldies LSGCO un Japānas skautu organizācijai,
it īpaši Mr. Kavašimam, Fuji pilsētai un visām viesģimenēm par šo brīnišķīgo iespēju.
Paldies!
Vad. Līna Lauberte, Rīgas 1.gaidu vienība
Krišjāņa stāsts:
Jūlija beigās es ar vēl 2 skautiem no Latvijas devāmies iepazīt tālo Japānu un
tās zemes iedzīvotājus, kā arī skautismu. Japānā kopā pavadījām 12 dienas, dzīvojot
viesģimenēs. Bija vienreizēja iespēja iepazīt japāņu kultūru un ģimenes dzīvi, kas,
manuprāt, ļoti atšķīrās no tā, kā ir mājās. Un, protams, japāņu savdabīgo ēdienu klāsts
– rīsi, zaļā tēja, suši, svaigās zivis, garneles, jūraszāles un citi “brīnumi”, kuri, atklāti
sakot, man īsti negāja pie sirds.
No aktivitātēm man vislabāk patika 2 dienu lieliskā ekskursija pa vareno
Tokiju. Paviesojāmies Latvijas vēstniecībā, uzbraucām pasaules augstākā torņa skatu
laukumā, kā arī kārtīgi izstaigājāmies pa pilsētu, bijām arī pilsētas centrā. Es pirmo
reizi dzīvē biju tik lielā pilsētā, redzēju debesskrāpjus, braucu ar ātrvilcienu. No torņa
skatu laukuma pilsētai nevarēja redzēt ne galu, ne malu! Vēl lielisks piedzīvojums
bija kāpiens Fudzi kalnā, kas bija diezgan grūts pazeminātā skābekļa daudzuma dēļ,
taču kopā ar mums gāja pieredzējušu instruktoru komanda. Visvairāk man patika
fantastiskie skati, kas pavērās kāpjot lejā no kalna.
Man personīgi gribējās vairāk skautiskas aktivitātes mežā, taču cik es nopratu, japāņu
skauti neiet mežā tik daudz, cik mēs, viņiem vairāk ir tādi kā vienību pikniki ar
dažādām atrakcijām. Piemēram, es piedalījos vienā šādā piknikā, kur zāģēju
bambusus, kurus pāršķeļ uz pusēm, veidojot trubas, pa tām no šļūtenes laiž ūdeni un
liek iekšā nūdeles, kuras jācenšas pa ūdens straumi noķert.
Lai arī man brīžiem klājās grūti, jo pietrūka ģimene un mājas, šī man bija
vienreizēja iespēja 15 gadu vecumā aizbraukt uz Japānu, uzkāpt Fudzi un apskatīt
Tokiju, tāpēc varu teikt, ka kopumā man ceļojums patika un gāja labi. Daudzas lietas
savā dzīvē es piedzīvoju un darīju pirmoreiz. Šis brauciens lika man saprast, cik
svarīgi ir cilvēki, kas man ikdienā ir apkārt, un to novērtēt.
Krišjānis Pundurs, Valmieras 4.skautu vienība
Kristīnes stāsts:
Ceļojumu uz Japānu es gaidīju ļoti ilgi. Nekad ne tuvu tik tālu nebiju bijusi,
tāpēc bija neliels satraukums par visu- kāda būs dzīve viesģimenē, kā būs ar
komunikāciju un vēl vairāk – kā tikšu galā ar kultūras atšķirībām. Bet atbraucot ātri
viens sapratu, ka šis būs varen liels piedzīvojums. Pirmie iespaidi – karstums kā ieejot
tropu mājā Zooloģiskajā dārzā, pirmie Fudži kalna slavinājumi un drīz vien arī
iepazīšanās ar viesģimenēm, kuras jau tad šķita ļoti atvērtas, viesmīlīgas un jaukas.
Pirmajā vakarā, kad mana viesģimene man ierādīja manu istabu, neko vairāk
kā paēdām vakariņas mēs nedarījām, bet viss piedzīvojums sākās nākamajā dienā, kad
ar viesģimeni paspējām gan izbraukāt lielu daļu no Fudži pilsētas, paspējām paēst
japāņu virtuves restorānā (tā bija viena no lietām, ko vēlējos izdarīt) un paspēju
iepirkties gan tirdziņos, gan lielā tirdzniecības centrā. Un dienas galā es jutos tā, ka
jau esmu piedzīvojusi un sapratusi tik daudz, ka mierīgi varētu šodien jau braukt
mājās un es varētu savējiem stāstīt jau daudz ko par Japānu. Un jo vairāk laiks gāja, jo
vairāk es tur biju iejutusies un baudīju visu, ko vien šī skaistā vieta man varēja dot.
Nākamajās dienās paspējām nopeldēties, pastaigāt pa dažādām Fudži pilsētas
vietām, aiziet ciemos pie pilsētas mēra. Japāņu jukatas tērpā, kuru man uzdāvināja,
biju kādā ikgadējā uguņošanas festivālā. Kopā visi latvieši bijām arī karatē nodarbībā.
Šie divi notikumi radīja īstu japāņu kultūras iepazīšanu. Spilgtākais notikums noteikti
bija kāpiens Fudži. „Jo augstāk, jo vēsāks” mums teica. Man gan šķita, ka, jo augstāk
kāpjam, jo karstāk palika. Šī bija ļoti karsta diena, nebija mākoņu un mēs pirmo reizi
varējām skaidri redzēt kalnu, jo iepriekšējās dienās viņš nebija redzams no lejas
mākoņu dēļ. Kad bijām uzkāpuši līdz pirms pēdējajai stacijai, kur plānojām palikt pa
nakti, vakaram nākot, protams, sajutām aukstumu un savilkām savas siltās drēbes.
Kāpjot lejā no kalna, redzējām pasakainus skatus. Safotografējām, protams, kaudzi
bilžu. Dienā, kad beidzām kāpienu, nevarēja iztikt bez dažām miega stundām
viesģimenē, bet tad bija vakariņas suši restorānā. Kā man garšo viss, ko japāņi ēd!
Drīz arī pienāca laiks, kad nācās atvadīties no viesģimenes, lai dotos pie
nākamās. Protams, es jau tur biju iejutusies, pieradusi, sadraudzējusies un nekur prom
negribējās. Bet kurš to būtu domājis, ka pie nākamās man ies tik pat forši un jautri.
Sieviete- gaidu vadītāja- pie kuras es dzīvoju, bija liela rokdarbniece un viņa man
iemācīja veidot oregami un vēl citādas lietiņas. Dienās, kad dzīvojām tur, bija daudz
interesantu notikumu, sākot jau ar ciemošanos Tokijā. Ak, cik varen liela piesēta tā ir,
kurā es, godīgi sakot, negribētu dzīvot. Viņa ir tiešām ļoti liela. No 350m augstā „Sky
tree” Tokijai nevarēja redzēt galu. Bet piedzīvojumi Tokijā bija tā vērti. Sākot ar
ciemošanos Latvijas vēstniecībā, turpinot ar „Riga collection” veikala apmeklējumu,
kur satikām meiteni Sašu no Latvijas, kura Tokijā mācās. Viņa pievienojās mums un
tad mēs braucām uz viesnīcu, kur kopīgi vakariņojām. Tad kopā ar Sašu mēs
devāmies naksnīgā pastaigā pa pilsētu un viņa mums dalījās ar visiem saviem
iespaidiem par dzīvi šeit un atbildēja uz visiem mūsu jautājumiem. Tas bija ļoti vērtīgi
informācijas uzziņā, kad kāds latviešu valodā mums var tik daudz pastāstīt. Pēc
noguruma pilnas dienas un salda miega viesnīcā, mūs sagaidīja divas japānietes, kuras
mūs veda ekskursijā pa Tokiju. Vēlu vakarā ieradāmies atpakaļ Fudži pilsētā. Man
liels piedzīvojums bija arī braukšana ar ātrvilcienu, jo kaut ko tādu darīju pirmoreiz.
Atlikušajās dienās, kad jutu, ka jau esmu te vislabāk iedzīvojusies, bija lēnām
jādomā par mājās braukšanu, un līdzi nemitīgi nāca doma: „Izbaudi visu, ko vēl var
izbaudīt”. Vēl mēs piedalījāmies suši gatavošanā un tējas ceremonijā kopā ar japāņu
gaidām un bijām brīnišķīgi skaistā ekskursijā uz visiem pieciem ezeriem, kuri atrodas
ap Fudži kalnu.
Kā par brīnumu man, šīs īsās dienas priekš tik daudzveidīgas un iespaidīgas
valsts, nemaz tik ātri nepaskrēja. Laikam šī apziņa, ka laiks ātri skrien un uzmanīšanās
no tā, veicināja, ka nebija pēkšņa attapšanās pēdējā dienā: „Eu, jābrauc jau prom!” Es
tiešām cītīgi izbaudīju visu skaisto un labo, ko šie cilvēki deva, jo viņi bija tiešām ļoti
viesmīlīgi, atvērti un labestīgi. Man bija patiess prieks tur būt un patiess prieks redzēt
viņu nesteidzīgo dzīvi, lielo laipnību un viesmīlīgās mājas. Šī noteikti būs vieta, kurā
būs jāatgriežas vēlreiz!
Kristīne Grīnberga, Rīgas 69.skautu un gaidu vienība
Comments are closed.