Kārlis Goppers

  • Pirmais Latvijas Skautu centrālās organizācijas priekšnieks
  • Latvijas armijas ģenerālis, Latviešu strēlnieku virsnieks, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris
  • Ģenerālis Kārlis Goppers – vienīgais Latvijas skautu prezidents
  • 1939.gadā K. Goppers ir saņēmis Sudraba Vilka ordeni no  R. Beiden – Paula
  • Apbalvots ar 3.šķiras Jura ordeni par kaujām Ložmetējkalnā

Kārlis Goppers – cilvēks, kurš bija īsteni patiess savas valsts, savas tautas un skautisma patriots, kurš visu savu mūžu un darbu atdeva tiem.

Tāpat kā R. Bēden – Pauls arī K. Goppers bija karavīrs. Līdzīgi kā BP bija neatsverama persona pasaules skautismā, tā ģenerālis K. Goppers – latviešu skautismā.

Ģenerālis K. Goppers bija izcils karavīrs un izcils cilvēks. Viņš izcēlās kā sekmīgs komandieris, kurš uzņēmās bataljona un pulku vadību, varonīgi vedot savus strēlniekus kaujās par Latvijas brīvību pirmā pasaules kara laikā (1914. – 1919.). Viņš ir piedalījies gan kaujās Tīreļpurvā, gan Ložmetējkalnā, gan aizstāvot Rīgu.

Cienījama bija viņa vienkāršā, iecietīgā, saprātīgā un sirsnīgā izturēšanās pret pakļautajiem karavīriem, apbrīnojamas bija viņa vadoņa spējas un varonīgais gars. K. Goppera personisko drošsirdību vislabāk raksturo tas fakts, ka viņš ir nostājies sava pulka priekšgalā un kopā ar pašām pirmajām uzbrukuma vienībām ielauzies vācu pozīcijās Ložmetējkalnā. Karavīri sekoja viņam ar pilnīgu uzticību un cīnījās ar neaprakstāmu varonību. Viņa dabā bija vispirms rūpēties un gādāt, iet pa priekšu ar savu paraugu un tikai pēc tam prasīt kaut ko no citiem. Tieši šai apstāklī meklējami pamati tai popularitātei, kuru sirmais karavīrs samērā īsā laikā ieguva virsnieku un vispār karavīru vidū.

Būdams vienmēr sirsnīgs un vienkāršs ģenerālis, kur vajadzēja, bija stingrs un noteikts, bet vienmēr taisnīgs. Tiklīdz pēc ģenerāļa ieskatiem bija notikusi acīmredzama netaisnība, viņš nepazina kompromisa un savas pārliecības dēļ, bija gatavs nostāties pat pret līdzšinējiem draugiem, neatkarīgi no ieņemamā amata.

K. Goppers no saviem virsniekiem prasīja lielu darbu un atbildību. Kā kaujās, tā visās savās tālākās gaitās ģenerālis K. Goppers bija atklāts un noteikts savos spriedumos, vienmēr deva tikai labi pārdomātus rīkojumus, kur vajadzēja, nebaidījās uzņemties atbildību. Svarīgi bija ticēt savam uzdevumam, un tikai tā komandieris bija spējīgs šo ticību iedvest arī saviem padotajiem.

Pēc kara beigām – tieši Kārlis Goppers bija viens no tiem cilvēkiem, kuri ziedojuši milzum daudz laika un darba, lai Latvijas Skautu kustība ar patiesu lepnumu varētu skatīties uz savas organizācijas darbību.

K.Goppers par skautismu bija sācis interesēties jau pirms kara un apmācījis savas rotas kareivjus izlūkošanā pēc BP paraugiem. K. Goppers ir teicis: “Skauts gan nav kara izlūks, bet miera izlūks; dzīves izlūks, kas prot atrast sev pareizo dzīves ceļu un tādu rādīt arī citiem”. Viņa runas vienmēr bija nopietnu pārdomu pārbagātas, kurās klausījās aizturētu elpu, un ikviena šāda uzruna modināja arvien lielāku un lielāku cieņu pret sirmo ģenerāli.

Skautu saime bija pamatoti lepna, kad 1921. gada 23. maijā ģenerāli Kārli Gopperu pirmajā Latvijas Skautu centrālās organizācijas biedru pilnsapulcē ievēlēja par Centrālās pārvaldes priekšnieku. Šajā amatā viņš palika līdz mūža galam, un Kārlis Goppers ir vienīgais, kas bija šīs organizācijas virsvadoņa amatā.

Pateicoties K. Goppera izcilās personības popularitātei un ļoti aktīvai skautisma idejas daudzināšanai latviešu sabiedrībā, kā arī ar rakstiem presē – skautu kustība no dažiem zēnu pulciņiem, par kuriem neviens neko īsti nezināja, bija pārvērtusies par visā valstī labi atpazīstamu, ļoti populāru un visas sabiedrības un valdības atzītu jaunatnes organizāciju, kurā dalībnieku skaits iesniedzās jau tūkstošos.

Ģenerālis ļoti interesējas par visiem skautu kustības un organizācijas jautājumiem, apmeklēja skautu sarīkojumus, piedalījās ar uzrunām vadītāju un skautu sanāksmēs un rakstīja rakstus skautu žurnālos, priekšvārdus skautu grāmatām un pats rakstīja grāmatas par skautiem. Viņa tiešā vadībā notika organizācijas vadības sēdes gandrīz divdesmit gadus.

Par lielo varonību brīvības cīņu laikā K. Goppers tika apbalvots ar neskaitāmiem apbalvojumiem, kuri ir patiesi nozīmīgi. Par kaujām Ložmetējkalnā – K. Goppers saņem 3.šķiras Jura ordeni, ar kādu visā lielajā Krievijas armijā bija apbalvoti tikai trīs virsnieki pulkveža pakāpē (parasti ar šo apbalvojumu apbalvoja tikai augstākā par pulkveža pakāpi esošus karavīrus), un tas arī bija vienīgais gadījums visa pirmā pasaules kara laikā, kad latviešu virsniekam piešķīra tik augstas pakāpes apbalvojumu. Par varonību strēlnieku kaujās viņu apbalvo ar 2. un 3. šķiras Lāčplēša ordeni. Par ieguldījumu latviešu skautisma attīstībā 1939.gadā K. Goppers ir saņēmis Sudraba Vilka ordeni no paša skautisma dibinātāja R. Beiden – Paula.

Sevišķi aktīvu darbību skautu gaitās K. Goppers varēja parādīt pēc pensionēšanās no armijas, bet to pārtrauca sarkanarmijas iebrukums 1940. gada vasarā. Latvijas Skautu organizāciju likvidēja – kā pastāvošajai iekārtai nelabvēlīgu. Lieki pieminēt, ka Latvijas okupācija nozīmēja ģenerālim K. Gopperam visnopietnākos draudus – Latvijas brīvības un pretkomunistisko cīņu dēļ K. Gopperam bija skaidra nojauta, kas ar viņu notiks.

Pēc Latvijas Skautu centrālās organizācijas slēgšanas, viņš vadītājiem teicis: ”Es esmu pavisam mierīgs, esiet tādi arī jūs, droši vien man būs jāpazūd, varbūt arī vienam otram no jums, taču pāri paliks vēl citi – mūsu audzēkņi un tie iesākto darbu turpinās mūsu dzimtenes un tautas labā”.

Ģenerāli K. Gopperu 1940. gadā apcietināja, drīz vien notiesāja un divas čekista šautās lodes pakausī izdzēsa viņa dzīvību 1941.gada 25.martā Ulbrokas silā pie Rīgas.

…taka uz ģenerāļa Kārļa Goppera atdusas vietu bija aizaugusi, bet tagad tā tiek no jauna iemīta, lai nekad vairs neaizaugtu…