25 dienu ekspedīcija gar Latvijas jūras piekrasti

Ekspedīcija gar Latvijas jūras krastu vienatnē kā plāns/doma manī sēdēja, cik atminos, jau kopš 2015.gada. Protams, arī mērķi, kapēc to darīt pa šo laiku ir nākuši klāt un mainījušies, bet lielākais mērķis vienmēr ir palicis – pabūt vienatnē ar sevi izaicinošos apstākļos un paļauties uz sevi un savām prasmēm.

Jāpiebilst, ka mani vienmēr uzrunājuši tieši ziemas pārgājieni, jo tajos ir tāds kā lielāks smeķis, vairāk sevis pārvarēšanas un vairāk jādomā kā ko labāk, jo kļūdas uz savas ādas var izjust pamatīgāk. (Piem. aizmirsta šalle vai ielīšana uz nakti guļammaisā ar tām pašām drēbēm ar kurām pa dienu ir iets utml.)

Protams, visas piedzīvotās sajūtas/domas/atziņas nav iespējams izteikt vārdos, taču galveno centīšos ietvert šeit, un varbūt tieši Tevi iedvesmošu nešaubīties par saviem spēkiem, saņemties un doties kādā piedzīvojumā.

Sākums šim piedzīvojumam sākās jau esot mājās, brīdī, kad sāku krāmēt somu, jutu, ka nebūs tā kā biju iedomājies, soma tik strauji kļuva smagāka nekā būtu vēlējies, 40kg man lika strauji pārdomāt savas izvēles, to, ko vajag un ko nevajag līdz. Spoguļkamera ar statīvu bija diemžēl jāatstāj mājās, bet beigās labi vien, ka tā, jo vēlāk, kā izrādījās, arī grāmatu, kuru biju paņēmis līdz, diži laiks lasīt neatradās.

Atbraucot uz LT/LV robežu, saņemu īsziņu par to, ka jāaizpilda covidpass, ko veselā saprāta vadīts atļaujos nedarīt. Tiekot pie jūras, mani pārņem skumja izbrīna – vecais labais robežas stabiņš ar numuru #0001 ir pazudis, un tā vietā stāv parasta ceļa zīme ar norādi, ka sākas Latvijas teritorija. Apskatot vietu, varēja redzēt, ka stabiņa pamati ir novēlušies pa kāpu lejā un sadalījušies reizinātājos. Žēl, ceru, ka tiks atjaunots. Kad šo bij sapratis, mani pirmo reizi pārņem vidējs satraukums.

Kas? Kā? Kapēc? Bija jautājumi, kurus sev uzdevu, jo iepriekš ne plānojot, ne gatavojoties, ne braucot nebija ne miņas no satraukuma. Iespējams, tā apziņa/doma, ka “viens elpas vilciens, pirmais solis un viss,” lika sparast – atpakaļ ceļa vairs nav, tālāk gandrīz 500km un n-tās dienas nezināmajā. Bet satraukums nespēja ietekmēt to, ka es zinaju, kas tūlīt notiks. Dažas bildes atmiņām, saņemšanās elpas vilciens un pirmais solis.

Ejot, jau pirmajā stundā sapratu, ka soma ir smaga. 36kg uz muguras, man sākumā galvā bija tikai skaitlis, bet nu jau tā bija realitāte, ar kuru nācās sadzīvot. Soļi nebija tik plati kā ierasts, kājas grima smiltīs dziļāk nekā vajadzētu un kilometri skaitījās lēnāk kā gribētos. Sāku savu gājienu 13.01.21 ap plkst. 15:30 un satumsa, es teiktu, pat ļoti ātri.

Kāda no bākām, kura atradās vēl Lietuvas pusē, atskatoties mirgoja un tālāk neattālinajās, sajūta bija, ka stāvu uz vietas, līdz pat brīdim, kad ieraudzīju Papes bāku. Tad to varēju paņemt kā orientieri un nedaudz palika vieglāk, kad jutu, ka lēnam, bet tomēr tai tuvojos. Pirmās dienas mērķis, arī bija – tikt līdz Papei, kas liekas ir nieka 11km, bet šie pirmie kilometri, mani pārsteidza, un ne tajā patīkamākajā nozīmē. Sasniedzot Papes bāku, pārņēma nedaudz sireāla sajūta, kopš Nidas nav satikts neviens cilvēks. Pa nakti izkuļos cauri Papei un pienāku atkal pie jūras.

Viss tumšs, debesīs labi var redzēt zvaigznes, un bāka ik pa brīdim izgaismo visu tuvāko pludmali, tur pat arī lielie betona bluķi met dažnedažādākās ēnas, un tad tur esmu es, viens pats, baudot brīdi. Bet laikam jāsaka, ka pirmais vakars emocionāli bija grūtākais. Tad uznāca tāda kā vientulīga nostalģija, es kaut kādā tumsā, viens pats, n-tos kilometrus prom no mājām, ģimenes, draugiem. Tā vien likās, ka vēlos pajautāt sev – kapēc šis jādara?, bet šo jautājumu tā arī neuzdevu.

Nebija pirmā reize, kad mani pārņem šādas sajūtas, zināju, ka tas no tā, ka pēkšņi pa 180 grādiem ir mainījusies apkārtējā vide, komforta zona ir kaut kur tālu prom un prātam liekas, ka tūlīt būs viss slikti, un, ka varbūt nevajag.

Kad šīs sajūtas/domas izdevās apslāpēt, sāku meklēt kur tuvumā uzsliet telti, paēst vakariņas un likties uz auss.

Un tā arī bija, no rīta pamodos, vientulīgā nostalģija kā ar roku noņemta, rīta izčammāšanās, soma uz pleciem un varam sākt iet. Smilts zem kājām bija labi cieta, ko tajā brīdī nespēju novērtēt, jo, kā vēlāk izrādīsies, nākamais puslīdz normālais segums, pa kuru varēs atkal normāli soļot, būs tikai pēc 15 dienām. Labi, ka vismaz izlēmu, kamēr vēl svaigs un ar spēkiem, noiet nedaudz vairāk par ieplānoto. Tā nu otrajā dienā sanāca aptuveni 27km. Bet arī šie kilometri nenācās viegli, mugura galīgi nebija apmierināta ar šādu somas svaru un ik pa brīdim bija jāuztaisa mini pauze, kurā nedaudz atslogoju muguru noliecoties uz priekšu, lai muskuļi tik traki nebļauj uz mani. Šādas mini pauzes nācās taisit aptuveni reizi 5-10min.

Vismaz par miegu nebija jāsatraucas. Sākot ar otro nakti, gulēju visas 10h. Un es arī nemaz necentos likt modinātāju, un diezgan ātri pieradu celties līdz ar saules lēktu, kas, šajā gadījumā, bija ap 8:30.

Tiekot līdz Liepājai, ķermenis jau sāka neizpratnē protestēt – “kas tas tāds tagad būs? Katru dienu izdomājis ar smagu somu slāt kaut kur.” Un varēja just, ka šī neizpratne iezagās arī galvā, jo tā ideja, ka varētu iekāpt autobusā un pēc 4h būt mājās, likās ļoti vilinoša. Palīgā nāca apziņa, ka pa ceļam uz priekšu veikalu būs nedaudz biežāk un nebūs jānes viss uz muguras.

Tālāk ceļš nekļuva vieglāks, bet gan tieši otrādi, vairāk sāka parādīties mazākas un lielākas upītes, kuras ietek jūrā. Dažām bēdu nezinot, varēja droši kāpt pāri, bet citām bija jālauza galva kā labāk, iet līdz tuvākajam ceļam vai vilkt nost apavus un brist pāri. Katrā ziņā, tas laiks, kas tika zaudēts pie upītēm, ļoti iespaidoja morāli un distanci, kuru dienas laikā varēju noiet. It īpaši brīžos, kad upītes platums sasniedza 5m, bet apkārt jābrien 5km.

Tām bākām ir savs šarms. Ejot uz Akmeņragu, zināju, ka tur ir bāka, un kaut kā naktī, ieraugot bākas gaismu, uzreiz paliek gan siltāk, gan solis kļūst nedaudz vieglāks. Katrā ziņā – man patīk bākas naktī!

5.dienā, kamēr tieku līdz Jūrkalnei, kājām ir slikti. Pa visu labās pēdas priekšu/spilventiņiem gandrīz ir izveidojusies liela tulzna, labi, ka laicīgi pamanīju, jo citādi būtu traki. Visādas citas zināmas un man nezināmas saites tā brēc, ka saprotu, ka tādos tempos nevajadzētu turpināt skriet. Apsēžos, apskatos kartē, parēķinu kilometrus. Izskatās, ka jāņem atpūtas diena, jo ar šo klibošanu tālu nekur netikšu. Tas arī bija pareizākais lēmums, ko tobrīd varēju pieņemt. Atpūtas diena iedeva nepieciešamo atslodzi kājām un mugurai, un pēc tās jau varēja doties uz priekšu, vairs tikai nedaudz pieklibojot. Arī segums bija daudz maz ejams, salīdzinot ar to kā bija dažas dienas atpakaļ. Ārā -10, saulīte spīd, vējš no muguras. Sajūta bija, ka atkal esmu zirgā. Telti arī izdevās uzsliet pirms saulrieta, kā rezultātā, tiku pie ļoti zeltainiem skatiem jūrā.

Lai arī cik laba diena būtu diena pēc atpūtas, tad nākošā diena bija pārbaudījums ar lielo – P. Pludmale bija piesnigusi līdz pat potītēm un tuvāk jūrai bija apsniguši akmeņi. Ej kur gribi, gribas dusmoties. Un es dusmojos, pie jūras, viens pats, uz akmeņiem. Tajā dienā nogāju tikai 18km, bet tas man prasīja visu dienu. Smagākā diena gājienā.

Bet šīs divas dienas, gan saulainā, gan grūtā, iezīmēja vienu, man, ļoti interesantu posmu, kurā es divas dienas nesatiku nevienu cilvēku. Es biju pilnīgi viens. Un nav tā, ka slēpos no kāda. Vienkārši gāju un nevienu nesatiku. Unikāla sajūta.

8.diena – Ventspils, saprotu, ka nākamos 65km veikalu pa ceļam nebūs. Jāiepērk pārtika un ūdens līdz pat Mazirbei. Tagad ar ūdeni var arī mierīgāk, jo ir sasnidzis labi daudz sniega un to vakaros var arī pārkausēt un dzert. Sapērku arī daudz saldumu, kurus grauzt pa ceļam. Un, protams, arī ‘Bounty’ batoniņus, tie aukstā laikā neizlauž zobus.

Noejot 200km cerēju, ka paliks vieglāk, jo tieši 2013.gada vasarā, kad šo pašu maršrutu gāju kopā ar Beverīnas roveri, tieši pie, apmēram, 200km atzīmes, kļuva jūtami vieglāk un tālāk ceļš bija daudz baudāmāks… šoreiz tā nenotika. Atskatoties, tagad liekas, ka varbūt galvā kaut kas uz brīdi likās vieglāk, jo tomēr 200km arī ir cienījama distance un nu man ir kaut kas, par ko priecāties. Bet nē, tomēr vieglāk nekļuva, un nu nekas cits neatliek kā vien iet tālāk uz priekšu. Varbūt nogāju pirmos 200km par ātru.

Atkal nakts, atkal tumsa, atkal rakstu par bākām. Ejot tumsā, tālumā redzu kādu blāvāku bākas gaismu, un nodomāju, tā laikam ir Miķeļbāka. Līdz tai kādi 12 kilometri palikuši, bet blāvā gaisma liekas atrodamies tālāk, bet labi, nodomāju, ka naktī varētu būt, ka nevar īsti to distanci saprast. Eju, tumšs, vējš no muguras, te pēkšņi, priekšā, pie koku galotnēm parādās daudz spožāka gaisma. Kas tad tur? Sākumā nodomāju, ka Lūžņa. Jā, tai ir jābūt tepat, un pēc distances tie varētu būt 2km. Dodos bākas virzienā, un eju jau kādu laiciņu, bet gaisma tuvāk īsti nekustās. Labi, ziņkārības vadīts, ātri iemetu googlē – Lūžņas bāka… nekā, tur bākas nemaz nav. Nedaudz apstulbis, tomēr saprotu, ka tā ir mans dienas nospraustais gala mērķis – Miķeļbāka. Pie sevis nodomāju, tie tiešām ir 5km? Tā arī bija! Miķeļbāka vienkārši ir tik augsta un spoža, ka gaisma bija nesalīdzinoši lielāka, nekā tām bākām, ar kurām biju sastapies līdz šim. Un tas nav viss, nākamajā vakarā vēl sanāca redzēt ko tādu, kas mani tiešām aizrāva. Atkal eju, atkal tumšs. Paskatos, pa kreisi, bāka… hmm. Sākumā nodomāju, ka kuģis, bet līdz šim neviens kuģis tumsā nav konstanti mirgojis. Kādu brīdi eju, un prātoju, kas tur varētu būt.

Tad atkal ziņkārības mākts, nolemju iemest aci kartē. Un tad man viss tapa skaidrs. Redzu Sāremā bākas. Tajā brīdī, kādas trīs vai četras, bet tālāk ejot jau vairāk. Tobrīd, man Sāremā (pa kreisi) bija tuvāk nekā (priekšā) Kolkas rags. It kā nekas tāds, bet, atrodoties tur, naktī, tumsā, priecājos kā mazs zēns, kurš atklājis ko jaunu.

Šī fakta iepriecināts, devos pie sava sarūgtinājuma. Veikals Mazirbē jau 3h kā ciet. Labi, ka rezerves konservu biju paglabājis nebaltam brīdim un gulēt varēju iet paēdis. No rīta, protams mēģinājums nr.2, veikals ir atvērts, un pēc nelielas būšanas prom no civilizācijas, ieeju veikalā un nodomāju – tik liela izvēle, ko lai izvēlas? Izvēlos klasiskas vērtības, kola un cepumi ‘Svetlana’. Cik maz vajag mazajiem dzīves prieciņiem

Kolkas ragu sasniedzu 12.dienā. Izmantoju iespēju un nedaudz atbrīvojos no svara somā, atdevu, lai aizved uz Rīgu. Tas bija otrs guļammaiss un daži citi priekšmeti, kuri tajā brīdī likās lieki turpmākajam ceļam, jo -20 jau vairs tuvākajā laikā nesola…

Aiz Kolkas raga, iešana, nu jau pateicoties + grādiem, paliek nedaudz vieglāka, sniegs sāk kust, un nostāk no ūdens tik ļoti vairs neslīd, arī pats krasts ir ievērojami citādāks nekā dižjūras krasts, bet brišana pa sniegu tāpat neizpaliek. Un tas, ka atpūtas diena nu jau bijusi nedēļu atpakaļ arī liek manīt, kājas sāk parādīt ekstra nogurumu, sāpes sāk parādīties jaunās vietās, kuras iepriekš neizrādīja noguruma pazīmes. Dienas beigās piedzīvoju vienu no trim naktīm gājiena laikā, kurās, dēļ nogurušām kājām, nespēju iemigt līdz kādiem 2:00. Labi, ka no rīta, ceļoties ar to pašu rītausmu, īsti neizjūtu miega trūkumu, un nu viss pa vecam – sakrāmēju somu, savācu telti un aiziet uz priekšu.

13.vakarā, ceļot telti un iekārtojoties, uzmetu skatu debesīs un pamanu vienu retu dabas parādību – mēness halo. Kas interesanti, šādu parādību pamanu otro reizi mūžā, un iepriekšējā reize arī bija vienā ziemas prāgājienā pirms 8 gadiem. Šo dabas parādību ieraugot, to nevar tā vienkārši ignorēt, jo skats paveras tiešām iespaidīgs. Liels, liels, gaišs, simetrisks aplis apkārt spožam mēnesim. Pēkšņi, iekārtošanās palika otrajā plānā, tvēru pēc kameras un devos tuvāk jūrai, lai iemūžinātu šo skatu. Jāatzīst, ka biju skeptisks, vai vispār kas jēdzīgs sanāks, bet pamēģinot dažādus variantus, atradu īsto un bilde bija rokā. Ar rezultātu apmierināts, varēju turpināt iekārtoties teltī. Par telti runājot, jau trešo vakaru cēlu telti, kura jau ir slapja. Iepriekšējās dienās + grādi un lietus darīja savu, arvien mazāk un mazāk drēbes bija sausas. Kaut ko pažāvēju pa nakti guļammaisā, kaut ko pa dienu ejot, bet kopumā, diezgan mitrs pasākums pēdējās dažas dienas. Un tad, 13.vakarā, pie -2, varēja dzirdēt, kā telts paliek ‘kraukšķīgāka’. Vēl nodomāju, katrā laikā labāk izvēlētos -10 grādus un sniegu, nekā +3 un lietu. Katrā laikā. Bet ir tā kā ir un būs tā kā būs, tāpēc no rīta nu jau ledaino telti saliku kopā, mēģināju kājās uzstīvēt sasalušos zābakus un tad iešana var turpināties.

15.vakarā tiku līdz Bērzciemam, vietā kur sarunāts, ka visu nākamo dienu neeju tieši necik, un nedaru tieši neko. Ilgi gaidītā un pelnītā atpūtas diena ir klāt. Izmantoju protams arī iespēju ieiet pirtī un atslābināties. Cik maz vajag pilnai laimei. Es baudu

Pēc tādas atpūtas var just, ka solis paliek platāks, soma neliekas vairs tik smaga un skats uz dzīvi vieglāks. Tā es protams domāju tikai pirmo kilometru, jo pie jūras segums vispār nelutināja. Sniegs sasnidzis līdz potītēm, un pēc izskata pie paša ūdens sniega nav, tīra smilts, bet uzkāpjot virsū, kāja iegrimst dziļāk un nekāda patīkamā iešana tur nav sagaidāma. Labi, ka vējš vismaz no muguras uzpūš. Un šādi viss turpinājās visas dienas garumā, un arī nākamajā dienā viss bija tāpat. Tiekot garām Lapmežciemam tikai sāka parādīties cietā smilts, pat labāka nekā gājiena pirmajās dienās. Sajūta, ka beidzot atkal var maukt, un vidējais ātrums 5km/h arī par to liecināja. Diezgan bija jāpateicas vējam, jo vienā brīdī, kad nācās paiet nedaudz atpakaļ, meklējot tiltu pār vienu no upītēm, sajutu kā tieši palīdz vējš no muguras, un doma bija tikai viena, cik labi, ka tas vējš nepūš no otras puses sejā.

Nākot tuvāk Lielupei, sakontaktējos ar vad. Valdi no 3.jūras skautu un gaidu vienības par to vai ir iespēja piepalīdzēt ar tikšanu pāri lielajai upei. Palīdzība ir tūlītēja, un kopā ar Valdi plānojam, kāds būtu labākais no variantiem. Ņemot vērā, ka skautu osta bija aizsalusi, tad laiva īsti nebija variants. Stiept laivu līdz Lielupes ietekai bija variants, bet apsverot visu somas svaru un citus faktorus, diezgan ātri šis variants tika izsvītrots. Tad Valdis piedāvāja, ka ir taču piepūšamie SUP’i. Pirmajā brīdī izdzirdot šo variantu, es nodomāju, ka tas ir joks, bet tad apsverot visus par un pret, likās – a kāpēc ne? Būs piedzīvojums! Vakarā tiek izplānots nākošās dienas plāns, un ko darām gadījumā – ja kas. (Piemēram – upes vidū ieveļos ūdenī).

Un rīta agrumā esam klāt pie upes. Atzīšu, peldēt tajā dzestrajā rītā bija pēdējais ko gribēju darīt, tāpēc, protams, satraukums bija ar mani. Lai Valdis pēc tam dabūtu atpakaļ SUP dēli, airi un vesti, dēlim tika piesieta virve, ar kuru pēc veiksmīgas manas tikšanas pāri, to varētu atvilkt atpakaļ. Virve piesieta, drošības veste mugurā, soma piestiprināta uz supa… liekas, ka viss ir! Paskatos uz upi, un skaļi nodomāju: ‘’Tur taču viens kuiļa rūciens!’’ Nu aiziet, mēģinām!

Kāpju uz SUP dēļa, airis rokā un aiziet upē. Sākums pārsteidzoši stabils. Katrs airējiens jūtami padzen dēli uz priekšu. Valdis vēl piekoriģē mani teikdams, lai pastūrēju vairāk pret straumi, lai tik ātri neaiznes mani jūras virzienā. Tā arī daru, un pretējais krasts tuvojas patīkamā ātrumā. Esot apmēram 2m no krasta, jūtu, ka kaut kā mani nedaudz sāk vilkt atpakaļ. Es protams automātiski pierairēju nedaudz stiprāk.

Pēkšņi vilkšana uz aizmuguri paliek ievērojami spēcīgāka, pametu skatienu atpakaļ un redzu, ka virve, kura velkas ūdenī aiz dēļa, ir izliekusies kā tāda milzīga iekava pāri visai upei un straume to ir pārņēmusi savā varā. Spēks, ar kuru upe mani velk atpakaļ, paliek arvien liekāks un lielāks. Es iebakstu airi smiltīs un ar visu spēku turos, lai mani neievelk atpakaļ. Ātri galvā izskaitļojot iespējamos scenārijus, pieņēmu lēmumu ar vienu kāju kāpt upē un tādā veidā tikt krastā, un tad dēli noturēt ar rokām. Izdarīju to tik ātri, ka zābaks nepaspēja piesmelties, bikses un zābaku tikai saslapināju. Protams, tiku arī pie normālas adrenalīna devas.

Tagad, esot krastā, jutu, ka kājas un rokas nedaudz ietrīc. Ceļot somu nost no dēļa, nav vairs nekā, kas turētu SUP dēli krastā, un tas grib sākt savu ceļu atpakaļ upē kā uzvilkta bulta. Knapi, knapi noķeru to ar vienu roku un turu cik spēka. Negribas iedomāties kā tas būtu izvērties, ja nebūtu noķēris dēli, jo dēļa drošības siksna, kuru parasti izmanto, ja izdodas iekrist ūdenī, lai dēlis nekur tālu neaizpeld, man vēl bija stingri pieklipsēta pie kājas. Ar vienu roku turu supu un ar otru piestiprinu airi. Kad šis ir paveikts un ar atvieglotu nopūtu laižu dēli vaļā, skatoties kā tas aizšaujas iekšā upē, 5 sekundes vēlāk, saprotu, ka drošības veste man joprojām ir mugurā. Nu neko, pārbļauju pāri upei, ka atvedīšu atpakaļ pēc šī gājiena. Nekas, nav tas trakākais, ko varēju neizdarīt. Vesti pieāķēju pie somas, un nu varu turpināt iešanu.

Rīgu sasniedzu 20.dienā. Tā, kā pats esmu no Rīgas, tad izmantoju iespēju pārnakšņot savās mājās. Ar to saistīju tādu kā nelielu ziņkārību – kā būs? Vai no rīta pieceļoties, būs vēlme iet tālāk atlikušo 1/5 daļu, vai arī komforta vilinājums būs pārāk liels un es salūzīšu.

Man par pārsteigumu, sajūtas bija tieši pretējas manām šaubām, es pilnīgi rāvos ārā un rāvos prom. Vēlējos atkal vilkt zābakus, somu un doties tālāk. Iespējams, pie tā vainīga tāda kā nepabeigtas lietas garša, vai arī, tā sava veida brīvība, kas ir, kad visa iedzīve ir uz muguras, kad nevienam nav jāatskaitās, kad pats nosaki kā būs un ko gribi darīt. Kas to zina, bet ilgi neuzkavējoties, devos tālāk ceļā.

No Rīgas līdz finišam ir apmēram 100km, un līdz pat Zvejniekciemam pludmale bija cieta un varēja diezgan raiti doties uz priekšu. Lūk, pēc Zvejniekciema, parādījās gan pretvējš, gan arī pludmale sāka kļūt izaicinošāka. Un man prieks par sevi, kamēr solis bija ātrs, tikmēr sanāca noiet labu gabaliņu, pat sāku domāt, šo posmu iespējams varēšu pabeigt četrās dienās. Maz es nojautu, ka Vidzemes akmeņainā jūrmala šo manu ieceri izmetīs gružkastē. Akmeņi šur un akmeņi tur. Liec kāju un zīlē kur aizies pēda, kad to noliksi uz zemes, jo akmeņi apsniguši ar sniegu un nav iespēja paredzēt, kā katrs solis izvērtīsies. Vēl ar lielo somu uz muguras, ātri vien kājas lika manīt to, ka nebūs labi un jabeidz domāt, par mistiskām četrām dienām līdz Ainažiem, un jāsamazina temps.

Pēdējie 50km, kā jau kārtīga finiša taisne, neatļāva man atslābt. Tur bija viss, ko varētu nevēlēties šādā ziemas ekspedīcijā. Sākot ar nelīdzenu segumu un riebīgu pretvēju līdz pat -23 grādu temperatūrai, kura uznāca pēdējā naktī, kaut vai sinoptiķi solīja tikai -14. Tā vien likās, ka jūra tik viegli mani cauri negribēja izlaist. Bet par spīti visam, 25.dienā, pacīnoties ar dzestru pretvēju, -15 grādos, brienot sniegā, aiz lielajām slēpošanas brillēm un divām maskām, man uz sejas pamazām, bet nepārprotami pārņem smaids. Un smaids ne tikai vizuāli, bet arī sajūtās.

Ieraugot Ainažu molu, uzreiz nevar jau aptvert, ka tepat, nu tepat būs viss. Vēl nedaudz, un šis būs galā. Līdz pat pēdējam, jūra man neļāva atslābt, jo arī tikšana uz Ainažu mola nebija viss tāda, kā iedomājos. Lielie mola akmeņi kārtīgi apsniguši, bija jāatrod vieta, kur var pakāpties nepaslīdot.

Un. Viss. Tas ir izdarīts. 498km, Latvijas jūras krasta līnija, 25.dienās, ziemā, vienatnē.

Daudzi cilvēki, izdzirdot par šo gājienu, jautā – vai šādi var labi sakārtot galvu? Uz ko, man īsti nebija ko atbildēt, pirms es biju šo paveicis. Tas, ko es sajutu ir, ka visas domas/sajūtas sakārtojās pa plauktiņiem, man pat īsti nepieliekot nekādas pūles. Man bija tikai jāiet. Un tas, ko droši varu teikt – cilvēks noejot vienatnē gandrīz 500km nekad nebūs tāds pats, kā pirms šāda piedzīvojuma. Kad saku vienatnē, es nedomāju pilnīgā noslēgtībā no ārpasaules. Nedzīvoju visas naktis tikai teltī, jo pa ceļam satiku ļoti daudz labus cilvēkus. Piemēram, ejot jautāt, vai var palūgt ūdeni uzpildīt un varbūt arī atļaut pagalmā uzsliet telti, cilvēki pat pilnīgi neļāva man palikt pa nakti ārā. Uzstāja, lai palieku saimniecības ēkā vai pirtiņā. Kāds pabaroja, kāds izstāstija kādu stāstu. Kāds ar savu dzīves stāstu lika saskumt un saprast vērtības manis paša dzīvē, kas, protams, tepat deguna priekša vien ir. Diezgan daudz atziņas, sajūtas un nu jau arī atmiņas nāks tieši no brīžiem, kad nebiju pilnīgi viens. Protams, vientuļās naktis nekurienē, aukstumā arī mācija un parādija savu. Katrā ziņā – viens varen liels piedzīvojums ir paveikts, pāršķirta kāda lappuse dzīvē un izkristalizējusies vīzija turpmākajam. Un, ja man būtu jāieraksta viena atziņa, tā spēcīgākā un tā, kas visvairāk aizķēra – Ir tā kā ir, un būs tā kā būs.

P.S – Paldies, un nevis pliks paldies, bet tiešām paldies visiem visiem, kuri palīdzēja, lai šis piedzīvojums taptu vai arī, lai tas kļūtu nedaudz vieglāks. Paldies visiem, kuri ticēja, kuri juta līdz, un cerēja, ka man viss izdosies.

P.S.S – Video par gājienu var šķist saulains un viegls, bet tā nebūt nebija, brīžos kad bija besis vai ekstra nogurums, par kameru par domāt negribējās.

POSMI:

  1. diena Nida (LT robeža) – Pape
  2. diena Pape – Bernāti
  3. diena Bernāti – Liepāja
  4. diena Liepāja – Akmeņrags
  5. diena Akmeņrags – Jūrkalne
  6. diena Jūrkalne (Atpūta)
  7. diena Jūrkalne – Užava
  8. diena Užava – Ventspils
  9. diena Ventspils – Liepene
  10. diena Liepene – Miķeļbāka
  11. diena Miķeļbāka – Mazirbe
  12. diena Mazirbe – Kolkas rags
  13. diena Kolkas rags – Ģipka
  14. diena Ģipka – Kaltene
  15. diena Kaltene – Bērzciems
  16. diena Bērzciems (Atpūta)
  17. diena Bērzciems – Plieņciems
  18. diena Plieņciems – Lapmežciems
  19. diena Lapmežciems – Bulduri
  20. diena Bulduri – Rīga
  21. diena Rīga – Gauja
  22. diena Gauja – Zvejniekciems
  23. diena Zvejniekciems – Ķurmrags
  24. diena Ķurmrags – Salacgrīva
  25. diena Salacgrīva – Ainažu mols (EST robeža)
Comments are closed.